At Devadaha · Translation: Bhikkhu Sujato, SuttaCentral
Parallels & more translations on SuttaCentral
⚠ Glossing did not finish. The original text is shown below.
Seyyathāpi, āvuso nigaṇṭhā, puriso sallena viddho assa savisena gāḷhūpalepanena; so sallassapi vedhanahetu dukkhā tibbā kaṭukā vedanā vediyeyya. Tassa mittāmaccā ñātisālohitā bhisakkaṁ sallakattaṁ upaṭṭhāpeyyuṁ. Tassa so bhisakko sallakatto satthena vaṇamukhaṁ parikanteyya; so satthenapi vaṇamukhassa parikantanahetu dukkhā tibbā kaṭukā vedanā vediyeyya. Tassa so bhisakko sallakatto esaniyā sallaṁ eseyya; so esaniyāpi sallassa esanāhetu dukkhā tibbā kaṭukā vedanā vediyeyya. Tassa so bhisakko sallakatto sallaṁ abbuheyya; so sallassapi abbuhanahetu dukkhā tibbā kaṭukā vedanā vediyeyya. Tassa so bhisakko sallakatto agadaṅgāraṁ vaṇamukhe odaheyya; so agadaṅgārassapi vaṇamukhe odahanahetu dukkhā tibbā kaṭukā vedanā vediyeyya. So aparena samayena rūḷhena vaṇena sañchavinā arogo assa sukhī serī sayaṁvasī yena kāmaṅgamo. Tassa evamassa:
Suppose a man was struck by an arrow thickly smeared with poison, causing painful feelings, sharp and severe. Their friends and colleagues, relatives and kin would get a surgeon to treat them. The surgeon would cut open the wound with a scalpel, causing painful feelings, sharp and severe. They’d probe for the arrow, causing painful feelings, sharp and severe. They’d extract the arrow, causing painful feelings, sharp and severe. They’d apply cauterizing medicine to the wound, causing painful feelings, sharp and severe. After some time that wound would be healed and the skin regrown. They’d be healthy, happy, autonomous, master of themselves, able to go where they wanted. They’d think,
“ahaṁ kho pubbe sallena viddho ahosiṁ savisena gāḷhūpalepanena. Sohaṁ sallassapi vedhanahetu dukkhā tibbā kaṭukā vedanā vediyiṁ. Tassa me mittāmaccā ñātisālohitā bhisakkaṁ sallakattaṁ upaṭṭhapesuṁ. Tassa me so bhisakko sallakatto satthena vaṇamukhaṁ parikanti; sohaṁ satthenapi vaṇamukhassa parikantanahetu dukkhā tibbā kaṭukā vedanā vediyiṁ. Tassa me so bhisakko sallakatto esaniyā sallaṁ esi; so ahaṁ esaniyāpi sallassa esanāhetu dukkhā tibbā kaṭukā vedanā vediyiṁ. Tassa me so bhisakko sallakatto sallaṁ abbuhi; sohaṁ sallassapi abbuhanahetu dukkhā tibbā kaṭukā vedanā vediyiṁ. Tassa me so bhisakko sallakatto agadaṅgāraṁ vaṇamukhe odahi; sohaṁ agadaṅgārassapi vaṇamukhe odahanahetu dukkhā tibbā kaṭukā vedanā vediyiṁ.
“Earlier I was struck by an arrow thickly smeared with poison, causing painful feelings, sharp and severe. My friends and colleagues, relatives and kin got a surgeon to treat me. At each step, the treatment was painful.
Somhi etarahi rūḷhena vaṇena sañchavinā arogo sukhī serī sayaṁvasī yena kāmaṅgamo”ti.
But these days that wound is healed and the skin regrown. I’m healthy, happy, autonomous, my own master, able to go where I want.”
Evameva kho, āvuso nigaṇṭhā, sace tumhe jāneyyātha— ahuvamheva mayaṁ pubbe, na nāhuvamhāti, jāneyyātha— akaramheva mayaṁ pubbe pāpakammaṁ, na nākaramhāti, jāneyyātha— evarūpaṁ vā evarūpaṁ vā pāpakammaṁ akaramhāti, jāneyyātha— ettakaṁ vā dukkhaṁ nijjiṇṇaṁ, ettakaṁ vā dukkhaṁ nijjīretabbaṁ, ettakamhi vā dukkhe nijjiṇṇe sabbaṁ dukkhaṁ nijjiṇṇaṁ bhavissatīti, jāneyyātha— diṭṭheva dhamme akusalānaṁ dhammānaṁ pahānaṁ, kusalānaṁ dhammānaṁ upasampadaṁ; evaṁ sante āyasmantānaṁ nigaṇṭhānaṁ kallamassa veyyākaraṇāya: “yaṁ kiñcāyaṁ purisapuggalo paṭisaṁvedeti sukhaṁ vā dukkhaṁ vā adukkhamasukhaṁ vā, sabbaṁ taṁ pubbekatahetu. Iti purāṇānaṁ kammānaṁ tapasā byantībhāvā, navānaṁ kammānaṁ akaraṇā, āyatiṁ anavassavo; āyatiṁ anavassavā kammakkhayo; kammakkhayā dukkhakkhayo; dukkhakkhayā vedanākkhayo; vedanākkhayā sabbaṁ dukkhaṁ nijjiṇṇaṁ bhavissatī”ti.
In the same way, reverends, if you knew about these things, it would be appropriate for the Jain venerables to declare this.
Yasmā ca kho tumhe, āvuso nigaṇṭhā, na jānātha— ahuvamheva mayaṁ pubbe, na nāhuvamhāti, na jānātha— akaramheva mayaṁ pubbe pāpakammaṁ, na nākaramhāti, na jānātha— evarūpaṁ vā evarūpaṁ vā pāpakammaṁ akaramhāti, na jānātha— ettakaṁ vā dukkhaṁ nijjiṇṇaṁ, ettakaṁ vā dukkhaṁ nijjīretabbaṁ, ettakamhi vā dukkhe nijjiṇṇe sabbaṁ dukkhaṁ nijjiṇṇaṁ bhavissatīti, na jānātha— diṭṭheva dhamme akusalānaṁ dhammānaṁ pahānaṁ, kusalānaṁ dhammānaṁ upasampadaṁ; tasmā āyasmantānaṁ nigaṇṭhānaṁ na kallamassa veyyākaraṇāya: “yaṁ kiñcāyaṁ purisapuggalo paṭisaṁvedeti sukhaṁ vā dukkhaṁ vā adukkhamasukhaṁ vā, sabbaṁ taṁ pubbekatahetu. Iti purāṇānaṁ kammānaṁ tapasā byantībhāvā, navānaṁ kammānaṁ akaraṇā, āyatiṁ anavassavo; āyatiṁ anavassavā kammakkhayo; kammakkhayā dukkhakkhayo; dukkhakkhayā vedanākkhayo; vedanākkhayā sabbaṁ dukkhaṁ nijjiṇṇaṁ bhavissatī”’ti.
But since you don’t know any of these things, it’s not appropriate for the Jain venerables to declare this.’
Evaṁ vutte, bhikkhave, te nigaṇṭhā maṁ etadavocuṁ: ‘nigaṇṭho, āvuso, nāṭaputto sabbaññū sabbadassāvī, aparisesaṁ ñāṇadassanaṁ paṭijānāti. “Carato ca me tiṭṭhato ca suttassa ca jāgarassa ca satataṁ samitaṁ ñāṇadassanaṁ paccupaṭṭhitan”ti. So evamāha: “atthi kho vo, āvuso nigaṇṭhā, pubbeva pāpakammaṁ kataṁ, taṁ imāya kaṭukāya dukkarakārikāya nijjīretha, yaṁ panettha etarahi kāyena saṁvutā vācāya saṁvutā manasā saṁvutā taṁ āyatiṁ pāpakammassa akaraṇaṁ. Iti purāṇānaṁ kammānaṁ tapasā byantībhāvā, navānaṁ kammānaṁ akaraṇā, āyatiṁ anavassavo; āyatiṁ anavassavā kammakkhayo; kammakkhayā dukkhakkhayo; dukkhakkhayā vedanākkhayo; vedanākkhayā sabbaṁ dukkhaṁ nijjiṇṇaṁ bhavissatī”ti. Tañca panamhākaṁ ruccati ceva khamati ca, tena camhā attamanā’ti.
When I said this, those Jain ascetics said to me, ‘Reverend, the Jain ascetic of the Ñātika clan claims to be all-knowing and all-seeing, to know and see everything without exception, thus: “Knowledge and vision are constantly and continually present to me, while walking, standing, sleeping, and waking.” He says: “O reverend Jain ascetics, you have done bad deeds in a past life. Wear them away with these severe and grueling austerities. And when in the present you are restrained in body, speech, and mind, you’re not doing any bad deeds for the future. So, due to eliminating past deeds by fervent mortification, and not doing any new deeds, there’s nothing to come up in the future. With no future consequence, deeds end. With the ending of deeds, suffering ends. With the ending of suffering, feeling ends. And with the ending of feeling, all suffering will have been worn away.” We endorse and accept this, and we are satisfied with it.’
‹ Previous · Page 2 of 8 · Next ›
Lite mode — plain HTML for e-readers and old browsers. Full version