At Devadaha · Translation: Bhikkhu Sujato, SuttaCentral
Parallels & more translations on SuttaCentral
Seyyathāpi,
āvuso
nigaṇṭhā,
puriso
sallena
viddho
assa
savisena
gāḷhūpalepanena;
so
sallassapi
vedhanahetu
dukkhā
tibbā
kaṭukā
vedanā
vediyeyya.
Tassa
mittāmaccā
ñātisālohitā
bhisakkaṁ
sallakattaṁ
upaṭṭhāpeyyuṁ.
Tassa
so
bhisakko
sallakatto
satthena
vaṇamukhaṁ
parikanteyya;
so
satthenapi
vaṇamukhassa
parikantanahetu
dukkhā
tibbā
kaṭukā
vedanā
vediyeyya.
Tassa
so
bhisakko
sallakatto
esaniyā
sallaṁ
eseyya;
so
esaniyāpi
sallassa
esanāhetu
dukkhā
tibbā
kaṭukā
vedanā
vediyeyya.
Tassa
so
bhisakko
sallakatto
sallaṁ
abbuheyya;
so
sallassapi
abbuhanahetu
dukkhā
tibbā
kaṭukā
vedanā
vediyeyya.
Tassa
so
bhisakko
sallakatto
agadaṅgāraṁ
vaṇamukhe
odaheyya;
so
agadaṅgārassapi
vaṇamukhe
odahanahetu
dukkhā
tibbā
kaṭukā
vedanā
vediyeyya.
So
aparena
samayena
rūḷhena
vaṇena
sañchavinā
arogo
assa
sukhī
serī
sayaṁvasī
yena
kāmaṅgamo.
Tassa
evamassa:
Suppose a man was struck by an arrow thickly smeared with poison, causing painful feelings, sharp and severe. Their friends and colleagues, relatives and kin would get a surgeon to treat them. The surgeon would cut open the wound with a scalpel, causing painful feelings, sharp and severe. They’d probe for the arrow, causing painful feelings, sharp and severe. They’d extract the arrow, causing painful feelings, sharp and severe. They’d apply cauterizing medicine to the wound, causing painful feelings, sharp and severe. After some time that wound would be healed and the skin regrown. They’d be healthy, happy, autonomous, master of themselves, able to go where they wanted. They’d think,
“ahaṁ
kho
pubbe
sallena
viddho
ahosiṁ
savisena
gāḷhūpalepanena.
Sohaṁ
sallassapi
vedhanahetu
dukkhā
tibbā
kaṭukā
vedanā
vediyiṁ.
Tassa
me
mittāmaccā
ñātisālohitā
bhisakkaṁ
sallakattaṁ
upaṭṭhapesuṁ.
Tassa
me
so
bhisakko
sallakatto
satthena
vaṇamukhaṁ
parikanti;
sohaṁ
satthenapi
vaṇamukhassa
parikantanahetu
dukkhā
tibbā
kaṭukā
vedanā
vediyiṁ.
Tassa
me
so
bhisakko
sallakatto
esaniyā
sallaṁ
esi;
so
ahaṁ
esaniyāpi
sallassa
esanāhetu
dukkhā
tibbā
kaṭukā
vedanā
vediyiṁ.
Tassa
me
so
bhisakko
sallakatto
sallaṁ
abbuhi;
sohaṁ
sallassapi
abbuhanahetu
dukkhā
tibbā
kaṭukā
vedanā
vediyiṁ.
Tassa
me
so
bhisakko
sallakatto
agadaṅgāraṁ
vaṇamukhe
odahi;
sohaṁ
agadaṅgārassapi
vaṇamukhe
odahanahetu
dukkhā
tibbā
kaṭukā
vedanā
vediyiṁ.
“Earlier I was struck by an arrow thickly smeared with poison, causing painful feelings, sharp and severe. My friends and colleagues, relatives and kin got a surgeon to treat me. At each step, the treatment was painful.
Somhi etarahi rūḷhena vaṇena sañchavinā arogo sukhī serī sayaṁvasī yena kāmaṅgamo”ti.
But these days that wound is healed and the skin regrown. I’m healthy, happy, autonomous, my own master, able to go where I want.”
Evameva
kho,
āvuso
nigaṇṭhā,
sace
tumhe
jāneyyātha—
ahuvamheva
mayaṁ
pubbe,
na
nāhuvamhāti,
jāneyyātha—
akaramheva
mayaṁ
pubbe
pāpakammaṁ,
na
nākaramhāti,
jāneyyātha—
evarūpaṁ
vā
evarūpaṁ
vā
pāpakammaṁ
akaramhāti,
jāneyyātha—
ettakaṁ
vā
dukkhaṁ
nijjiṇṇaṁ,
ettakaṁ
vā
dukkhaṁ
nijjīretabbaṁ,
ettakamhi
vā
dukkhe
nijjiṇṇe
sabbaṁ
dukkhaṁ
nijjiṇṇaṁ
bhavissatīti,
jāneyyātha—
diṭṭheva
dhamme
akusalānaṁ
dhammānaṁ
pahānaṁ,
kusalānaṁ
dhammānaṁ
upasampadaṁ;
evaṁ
sante
āyasmantānaṁ
nigaṇṭhānaṁ
kallamassa
veyyākaraṇāya:
“yaṁ
kiñcāyaṁ
purisapuggalo
paṭisaṁvedeti
sukhaṁ
vā
dukkhaṁ
vā
adukkhamasukhaṁ
vā,
sabbaṁ
taṁ
pubbekatahetu.
Iti
purāṇānaṁ
kammānaṁ
tapasā
byantībhāvā,
navānaṁ
kammānaṁ
akaraṇā,
āyatiṁ
anavassavo;
āyatiṁ
anavassavā
kammakkhayo;
kammakkhayā
dukkhakkhayo;
dukkhakkhayā
vedanākkhayo;
vedanākkhayā
sabbaṁ
dukkhaṁ
nijjiṇṇaṁ
bhavissatī”ti.
In the same way, reverends, if you knew about these things, it would be appropriate for the Jain venerables to declare this.
Yasmā
ca
kho
tumhe,
āvuso
nigaṇṭhā,
na
jānātha—
ahuvamheva
mayaṁ
pubbe,
na
nāhuvamhāti,
na
jānātha—
akaramheva
mayaṁ
pubbe
pāpakammaṁ,
na
nākaramhāti,
na
jānātha—
evarūpaṁ
vā
evarūpaṁ
vā
pāpakammaṁ
akaramhāti,
na
jānātha—
ettakaṁ
vā
dukkhaṁ
nijjiṇṇaṁ,
ettakaṁ
vā
dukkhaṁ
nijjīretabbaṁ,
ettakamhi
vā
dukkhe
nijjiṇṇe
sabbaṁ
dukkhaṁ
nijjiṇṇaṁ
bhavissatīti,
na
jānātha—
diṭṭheva
dhamme
akusalānaṁ
dhammānaṁ
pahānaṁ,
kusalānaṁ
dhammānaṁ
upasampadaṁ;
tasmā
āyasmantānaṁ
nigaṇṭhānaṁ
na
kallamassa
veyyākaraṇāya:
“yaṁ
kiñcāyaṁ
purisapuggalo
paṭisaṁvedeti
sukhaṁ
vā
dukkhaṁ
vā
adukkhamasukhaṁ
vā,
sabbaṁ
taṁ
pubbekatahetu.
Iti
purāṇānaṁ
kammānaṁ
tapasā
byantībhāvā,
navānaṁ
kammānaṁ
akaraṇā,
āyatiṁ
anavassavo;
āyatiṁ
anavassavā
kammakkhayo;
kammakkhayā
dukkhakkhayo;
dukkhakkhayā
vedanākkhayo;
vedanākkhayā
sabbaṁ
dukkhaṁ
nijjiṇṇaṁ
bhavissatī”’ti.
But since you don’t know any of these things, it’s not appropriate for the Jain venerables to declare this.’
Evaṁ
vutte,
bhikkhave,
te
nigaṇṭhā
maṁ
etadavocuṁ:
‘nigaṇṭho,
āvuso,
nāṭaputto
sabbaññū
sabbadassāvī,
aparisesaṁ
ñāṇadassanaṁ
paṭijānāti.
“Carato
ca
me
tiṭṭhato
ca
suttassa
ca
jāgarassa
ca
satataṁ
samitaṁ
ñāṇadassanaṁ
paccupaṭṭhitan”ti.
So
evamāha:
“atthi
kho
vo,
āvuso
nigaṇṭhā,
pubbeva
pāpakammaṁ
kataṁ,
taṁ
imāya
kaṭukāya
dukkarakārikāya
nijjīretha,
yaṁ
panettha
etarahi
kāyena
saṁvutā
vācāya
saṁvutā
manasā
saṁvutā
taṁ
āyatiṁ
pāpakammassa
akaraṇaṁ.
Iti
purāṇānaṁ
kammānaṁ
tapasā
byantībhāvā,
navānaṁ
kammānaṁ
akaraṇā,
āyatiṁ
anavassavo;
āyatiṁ
anavassavā
kammakkhayo;
kammakkhayā
dukkhakkhayo;
dukkhakkhayā
vedanākkhayo;
vedanākkhayā
sabbaṁ
dukkhaṁ
nijjiṇṇaṁ
bhavissatī”ti.
Tañca
panamhākaṁ
ruccati
ceva
khamati
ca,
tena
camhā
attamanā’ti.
When I said this, those Jain ascetics said to me, ‘Reverend, the Jain ascetic of the Ñātika clan claims to be all-knowing and all-seeing, to know and see everything without exception, thus: “Knowledge and vision are constantly and continually present to me, while walking, standing, sleeping, and waking.” He says: “O reverend Jain ascetics, you have done bad deeds in a past life. Wear them away with these severe and grueling austerities. And when in the present you are restrained in body, speech, and mind, you’re not doing any bad deeds for the future. So, due to eliminating past deeds by fervent mortification, and not doing any new deeds, there’s nothing to come up in the future. With no future consequence, deeds end. With the ending of deeds, suffering ends. With the ending of suffering, feeling ends. And with the ending of feeling, all suffering will have been worn away.” We endorse and accept this, and we are satisfied with it.’
‹ Previous · Page 2 of 8 · Next ›
Lite mode — plain HTML for e-readers and old browsers. Full version