The Longer Discourse at Gosiṅga · Translation: Bhikkhu Sujato, SuttaCentral
Parallels & more translations on SuttaCentral
Kassapo hi, sāriputta, attanā ca āraññiko āraññikattassa ca vaṇṇavādī, attanā ca piṇḍapātiko piṇḍapātikattassa ca vaṇṇavādī, attanā ca paṁsukūliko paṁsukūlikattassa ca vaṇṇavādī, attanā ca tecīvariko tecīvarikattassa ca vaṇṇavādī, attanā ca appiccho appicchatāya ca vaṇṇavādī, attanā ca santuṭṭho santuṭṭhiyā ca vaṇṇavādī, attanā ca pavivitto pavivekassa ca vaṇṇavādī, attanā ca asaṁsaṭṭho asaṁsaggassa ca vaṇṇavādī, attanā ca āraddhavīriyo vīriyārambhassa ca vaṇṇavādī, attanā ca sīlasampanno sīlasampadāya ca vaṇṇavādī, attanā ca samādhisampanno samādhisampadāya ca vaṇṇavādī, attanā ca paññāsampanno paññāsampadāya ca vaṇṇavādī, attanā ca vimuttisampanno vimuttisampadāya ca vaṇṇavādī, attanā ca vimuttiñāṇadassanasampanno vimuttiñāṇadassanasampadāya ca vaṇṇavādī”ti.
For Kassapa lives in the wilderness … and is accomplished in the knowledge and vision of freedom; and he praises these things.”
“Evaṁ
vutte,
ahaṁ
bhante
āyasmantaṁ
mahāmoggallānaṁ
etadavocaṁ:
‘byākataṁ
kho,
āvuso
moggallāna,
āyasmatā
mahākassapena
yathāsakaṁ
paṭibhānaṁ.
Tattha
dāni
mayaṁ
āyasmantaṁ
mahāmoggallānaṁ
pucchāma
…pe…
kathaṁrūpena,
āvuso
moggallāna,
bhikkhunā
gosiṅgasālavanaṁ
sobheyyā’ti?
Evaṁ
vutte,
bhante,
āyasmā
mahāmoggallāno
maṁ
etadavoca:
‘idhāvuso
sāriputta,
dve
bhikkhū
abhidhammakathaṁ
kathenti.
Te
aññamaññaṁ
pañhaṁ
pucchanti,
aññamaññassa
pañhaṁ
puṭṭhā
vissajjenti,
no
ca
saṁsādenti,
dhammī
ca
nesaṁ
kathā
pavattinī
hoti.
Evarūpena
kho,
āvuso
sāriputta,
bhikkhunā
gosiṅgasālavanaṁ
sobheyyā’”ti.
“Sādhu
sādhu,
sāriputta,
yathā
taṁ
moggallānova
sammā
byākaramāno
byākareyya.
Moggallāno
hi,
sāriputta,
dhammakathiko”ti.
“Next I asked Mahāmoggallāna the same question. He said: ‘It’s when two mendicants engage in discussion about the teaching … That’s the kind of mendicant who would grace this park.’” “Good, good, Sāriputta! Moggallāna answered in the right way for him. For Moggallāna is a Dhamma speaker.”
Evaṁ
vutte,
āyasmā
mahāmoggallāno
bhagavantaṁ
etadavoca:
“atha
khvāhaṁ,
bhante,
āyasmantaṁ
sāriputtaṁ
etadavocaṁ:
‘byākataṁ
kho,
āvuso
sāriputta,
amhehi
sabbeheva
yathāsakaṁ
paṭibhānaṁ.
Tattha
dāni
mayaṁ
āyasmantaṁ
sāriputtaṁ
pucchāma—
ramaṇīyaṁ,
āvuso
sāriputta,
gosiṅgasālavanaṁ,
dosinā
ratti,
sabbaphāliphullā
sālā,
dibbā,
maññe,
gandhā
sampavanti.
Kathaṁrūpena,
āvuso
sāriputta,
bhikkhunā
gosiṅgasālavanaṁ
sobheyyā’ti?
Evaṁ
vutte,
bhante,
āyasmā
sāriputto
maṁ
etadavoca:
‘idhāvuso
moggallāna,
bhikkhu
cittaṁ
vasaṁ
vatteti
no
ca
bhikkhu
cittassa
vasena
vattati.
So
yāya
vihārasamāpattiyā
ākaṅkhati
pubbaṇhasamayaṁ
viharituṁ,
tāya
vihārasamāpattiyā
pubbaṇhasamayaṁ
viharati;
yāya
vihārasamāpattiyā
ākaṅkhati
majjhanhikasamayaṁ
viharituṁ,
tāya
vihārasamāpattiyā
majjhanhikasamayaṁ
viharati;
yāya
vihārasamāpattiyā
ākaṅkhati
sāyanhasamayaṁ
viharituṁ,
tāya
vihārasamāpattiyā
sāyanhasamayaṁ
viharati.
When he had spoken, Moggallāna said to the Buddha, “Next, I asked Sāriputta: ‘Each of us has spoken according to our own inspiration. And now we ask you: Reverend Sāriputta, the sal forest park at Gosiṅga is lovely, the night is bright, the sal trees are in full blossom, and heavenly scents seem to float on the air. What kind of mendicant would grace this park?’ When I had spoken, Sāriputta said to me: ‘Reverend Moggallāna, it’s when a mendicant masters their mind and is not mastered by it …
Seyyathāpi,
āvuso
moggallāna,
rañño
vā
rājamahāmattassa
vā
nānārattānaṁ
dussānaṁ
dussakaraṇḍako
pūro
assa.
So
yaññadeva
dussayugaṁ
ākaṅkheyya
pubbaṇhasamayaṁ
pārupituṁ,
taṁ
tadeva
dussayugaṁ
pubbaṇhasamayaṁ
pārupeyya;
yaññadeva
dussayugaṁ
ākaṅkheyya
majjhanhikasamayaṁ
pārupituṁ,
taṁ
tadeva
dussayugaṁ
majjhanhikasamayaṁ
pārupeyya;
yaññadeva
dussayugaṁ
ākaṅkheyya
sāyanhasamayaṁ
pārupituṁ,
taṁ
tadeva
dussayugaṁ
sāyanhasamayaṁ
pārupeyya.
Evameva
kho,
āvuso
moggallāna,
bhikkhu
cittaṁ
vasaṁ
vatteti,
no
ca
bhikkhu
cittassa
vasena
vattati.
So
yāya
vihārasamāpattiyā
ākaṅkhati
pubbaṇhasamayaṁ
viharituṁ,
tāya
vihārasamāpattiyā
pubbaṇhasamayaṁ
viharati;
yāya
vihārasamāpattiyā
ākaṅkhati
majjhanhikasamayaṁ
viharituṁ,
tāya
vihārasamāpattiyā
majjhanhikasamayaṁ
viharati;
yāya
vihārasamāpattiyā
ākaṅkhati
sāyanhasamayaṁ
viharituṁ,
tāya
vihārasamāpattiyā
sāyanhasamayaṁ
viharati.
Evarūpena
kho,
āvuso
moggallāna,
bhikkhunā
gosiṅgasālavanaṁ
sobheyyā’”ti.
“Sādhu
sādhu,
moggallāna.
That’s the kind of mendicant who would grace this park.’” “Good, good, Moggallāna!
Yathā
taṁ
sāriputtova
sammā
byākaramāno
byākareyya.
Sāriputto
hi,
moggallāna,
cittaṁ
vasaṁ
vatteti
no
ca
sāriputto
cittassa
vasena
vattati.
So
yāya
vihārasamāpattiyā
ākaṅkhati
pubbaṇhasamayaṁ
viharituṁ,
tāya
vihārasamāpattiyā
pubbaṇhasamayaṁ
viharati;
yāya
vihārasamāpattiyā
ākaṅkhati
majjhanhikasamayaṁ
viharituṁ,
tāya
vihārasamāpattiyā
majjhanhikasamayaṁ
viharati;
yāya
vihārasamāpattiyā
ākaṅkhati
sāyanhasamayaṁ
viharituṁ,
tāya
vihārasamāpattiyā
sāyanhasamayaṁ
viharatī”ti.
Sāriputta answered in the right way for him. For Sāriputta masters his mind and is not mastered by it …”
Evaṁ
vutte,
āyasmā
sāriputto
bhagavantaṁ
etadavoca:
“kassa
nu
kho,
bhante,
subhāsitan”ti?
“Sabbesaṁ
vo,
sāriputta,
subhāsitaṁ
pariyāyena.
Api
ca
mamapi
suṇātha
yathārūpena
bhikkhunā
gosiṅgasālavanaṁ
sobheyya.
Idha,
sāriputta,
bhikkhu
pacchābhattaṁ
piṇḍapātapaṭikkanto
nisīdati
pallaṅkaṁ
ābhujitvā
ujuṁ
kāyaṁ
paṇidhāya
parimukhaṁ
satiṁ
upaṭṭhapetvā:
‘na
tāvāhaṁ
imaṁ
pallaṅkaṁ
bhindissāmi
yāva
me
nānupādāya
āsavehi
cittaṁ
vimuccissatī’ti.
Evarūpena
kho,
sāriputta,
bhikkhunā
gosiṅgasālavanaṁ
sobheyyā”ti.
Idamavoca
bhagavā.
Attamanā
te
āyasmanto
bhagavato
bhāsitaṁ
abhinandunti.
Mahāgosiṅgasuttaṁ
niṭṭhitaṁ
dutiyaṁ.
When he had spoken, Sāriputta asked the Buddha, “Sir, who has spoken well?” “You’ve all spoken well in your own way. However, listen to me also as to what kind of mendicant would grace this sal forest park at Gosiṅga. It’s a mendicant who, after the meal, returns from almsround, sits down cross-legged, sets their body straight, and brings mindfulness to the present, thinking: ‘I will not break this sitting posture until my mind is freed from the defilements by not grasping!’ That’s the kind of mendicant who would grace this park.” That is what the Buddha said. Satisfied, those venerables approved what the Buddha said.
‹ Previous · Page 4 of 4
Lite mode — plain HTML for e-readers and old browsers. Full version