sutta.stream

‹ Library

Udāna 4.1

Meghiyasutta

With Meghiya · Translation: Bhikkhu Sujato, SuttaCentral

Parallels & more translations on SuttaCentral

Glosses: Fluent · Literal · Off
Translation: Hide · Show

Tap any word for its dictionary entry.

⚠ Glossing did not finish. The original text is shown below.

Evaṁ me sutaṁ— ekaṁ samayaṁ bhagavā cālikāyaṁ viharati cālike pabbate. Tena kho pana samayena āyasmā meghiyo bhagavato upaṭṭhāko hoti. Atha kho āyasmā meghiyo yena bhagavā tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā bhagavantaṁ abhivādetvā ekamantaṁ aṭṭhāsi. Ekamantaṁ ṭhito kho āyasmā meghiyo bhagavantaṁ etadavoca: “icchāmahaṁ, bhante, jantugāmaṁ piṇḍāya pavisitun”ti. “Yassadāni tvaṁ, meghiya, kālaṁ maññasī”ti.

So I have heard. At one time the Buddha was staying near Cālikā, on the Cālikā mountain. Now, at that time Venerable Meghiya was the Buddha’s attendant. Then Venerable Meghiya went up to the Buddha, bowed, stood to one side, and said to him, “Sir, I’d like to enter Jantu village for alms.” “Please, Meghiya, go at your convenience.”

Atha kho āyasmā meghiyo pubbaṇhasamayaṁ nivāsetvā pattacīvaramādāya jantugāmaṁ piṇḍāya pāvisi. Jantugāme piṇḍāya caritvā pacchābhattaṁ piṇḍapātapaṭikkanto yena kimikāḷāya nadiyā tīraṁ tenupasaṅkami. Addasā kho āyasmā meghiyo kimikāḷāya nadiyā tīre jaṅghāvihāraṁ anucaṅkamamāno anuvicaramāno ambavanaṁ pāsādikaṁ manuññaṁ ramaṇīyaṁ. Disvānassa etadahosi: “pāsādikaṁ vatidaṁ ambavanaṁ manuññaṁ ramaṇīyaṁ. Alaṁ vatidaṁ kulaputtassa padhānatthikassa padhānāya. Sace maṁ bhagavā anujāneyya, āgaccheyyāhaṁ imaṁ ambavanaṁ padhānāyā”ti.

Then Meghiya robed up in the morning and, taking his bowl and robe, entered Jantu village for alms. After the meal, on his return from almsround in Jantu village, he went to the shore of Kimikālā River. As he was going for a walk along the shore of the river he saw a lovely and delightful mango grove. Seeing this, it occurred to him, “Oh, this mango grove is lovely and delightful! This is good enough for striving for a gentleman wanting to strive. If the Buddha allows me, I’ll come back to this mango grove to meditate.”

Atha kho āyasmā meghiyo yena bhagavā tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā bhagavantaṁ abhivādetvā ekamantaṁ nisīdi. Ekamantaṁ nisinno kho āyasmā meghiyo bhagavantaṁ etadavoca:

Then Venerable Meghiya went up to the Buddha, bowed, sat down to one side, and told him what had happened, adding,

“Idhāhaṁ, bhante, pubbaṇhasamayaṁ nivāsetvā pattacīvaramādāya jantugāmaṁ piṇḍāya pāvisiṁ. Jantugāme piṇḍāya caritvā pacchābhattaṁ piṇḍapātapaṭikkanto yena kimikāḷāya nadiyā tīraṁ tenupasaṅkamiṁ. Addasaṁ kho ahaṁ, bhante, kimikāḷāya nadiyā tīre jaṅghāvihāraṁ anucaṅkamamāno anuvicaramāno ambavanaṁ pāsādikaṁ manuññaṁ ramaṇīyaṁ. Disvāna me etadahosi: ‘pāsādikaṁ vatidaṁ ambavanaṁ manuññaṁ ramaṇīyaṁ. Alaṁ vatidaṁ kulaputtassa padhānatthikassa padhānāya. Sace maṁ bhagavā anujāneyya, āgaccheyyāhaṁ imaṁ ambavanaṁ padhānāyā’ti. Sace maṁ, bhante, bhagavā anujānāti, gaccheyyāhaṁ taṁ ambavanaṁ padhānāyā”ti.

“If the Buddha allows me, I’ll go back to that mango grove to meditate.”

Evaṁ vutte, bhagavā āyasmantaṁ meghiyaṁ etadavoca: “āgamehi tāva, meghiya, ekakamhi tāva, yāva aññopi koci bhikkhu āgacchatī”ti.

When he had spoken, the Buddha said to him, “We’re alone, Meghiya. Wait until another mendicant comes.”

Dutiyampi kho āyasmā meghiyo bhagavantaṁ etadavoca: “bhagavato, bhante, natthi kiñci uttari karaṇīyaṁ, natthi katassa vā paticayo. Mayhaṁ kho pana, bhante, atthi uttari karaṇīyaṁ, atthi katassa paticayo. Sace maṁ bhagavā anujānāti, gaccheyyāhaṁ taṁ ambavanaṁ padhānāyā”ti. Dutiyampi kho bhagavā āyasmantaṁ meghiyaṁ etadavoca: “āgamehi tāva, meghiya, ekakamhi tāva, yāva aññopi koci bhikkhu āgacchatī”ti.

For a second time Meghiya said to the Buddha, “Sir, the Buddha has nothing more to do, and nothing that needs improvement. But I have. If you allow me, I’ll go back to that mango grove to meditate.” For a second time the Buddha said, “We’re alone, Meghiya. Wait until another mendicant comes.”

Tatiyampi kho āyasmā meghiyo bhagavantaṁ etadavoca: “bhagavato, bhante, natthi kiñci uttari karaṇīyaṁ, natthi katassa vā paticayo. Mayhaṁ kho pana, bhante, atthi uttari karaṇīyaṁ, atthi katassa paticayo. Sace maṁ bhagavā anujānāti, gaccheyyāhaṁ taṁ ambavanaṁ padhānāyā”ti. “Padhānanti kho, meghiya, vadamānaṁ kinti vadeyyāma? Yassadāni tvaṁ, meghiya, kālaṁ maññasī”ti.

For a third time Meghiya said to the Buddha, “Sir, the Buddha has nothing more to do, and nothing that needs improvement. But I have. If you allow me, I’ll go back to that mango grove to meditate.” “Meghiya, since you speak of striving in meditation, what can I say? Please, Meghiya, go at your convenience.”

Atha kho āyasmā meghiyo uṭṭhāyāsanā bhagavantaṁ abhivādetvā padakkhiṇaṁ katvā yena taṁ ambavanaṁ tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā taṁ ambavanaṁ ajjhogāhetvā aññatarasmiṁ rukkhamūle divāvihāraṁ nisīdi. Atha kho āyasmato meghiyassa tasmiṁ ambavane viharantassa yebhuyyena tayo pāpakā akusalā vitakkā samudācaranti, seyyathidaṁ— kāmavitakko, byāpādavitakko, vihiṁsāvitakko.

Then Meghiya got up from his seat, bowed and respectfully circled the Buddha, keeping him on his right. Then he went to that mango grove, and, having plunged deep into it, sat at the root of a certain tree for the day’s meditation. But while Meghiya was meditating in that mango grove he was beset mostly by three kinds of bad, unskillful thoughts, namely, sensual, malicious, and cruel thoughts.

Atha kho āyasmato meghiyassa etadahosi: “acchariyaṁ vata bho, abbhutaṁ vata bho. Saddhāya ca vatamhā agārasmā anagāriyaṁ pabbajitā. Atha ca panimehi tīhi pāpakehi akusalehi vitakkehi anvāsattā, seyyathidaṁ— kāmavitakkena, byāpādavitakkena, vihiṁsāvitakkena”.

Then he thought, “Oh lord, how incredible, how amazing! I’ve gone forth out of faith from the lay life to homelessness, but I’m still harassed by these three kinds of bad, unskillful thoughts: sensual, malicious, and cruel thoughts.”

Atha kho āyasmā meghiyo sāyanhasamayaṁ paṭisallānā vuṭṭhito yena bhagavā tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā bhagavantaṁ abhivādetvā ekamantaṁ nisīdi. Ekamantaṁ nisinno kho āyasmā meghiyo bhagavantaṁ etadavoca: “idha mayhaṁ, bhante, tasmiṁ ambavane viharantassa yebhuyyena tayo pāpakā akusalā vitakkā samudācaranti, seyyathidaṁ— kāmavitakko, byāpādavitakko, vihiṁsāvitakko. Tassa mayhaṁ, bhante, etadahosi: ‘acchariyaṁ vata bho, abbhutaṁ vata bho. Saddhāya ca vatamhā agārasmā anagāriyaṁ pabbajitā. Atha ca panimehi tīhi pāpakehi akusalehi vitakkehi anvāsattā, seyyathidaṁ— kāmavitakkena, byāpādavitakkena, vihiṁsāvitakkena’”.

Then in the late afternoon, Venerable Meghiya came out of retreat and went to the Buddha. He bowed, sat down to one side, and told the Buddha what had happened.

Page 1 of 2  ·  Next ›

Lite mode — plain HTML for e-readers and old browsers. Full version